Skolotāja: Ceļš līdz starptautiskai olimpiādei ir milzīgs paša skolēna darbs

Rīta intervija

Ministru kabinetā šonedēļ sumināja starptautisko mācību olimpiāžu uzvarētājus un viņu pedagogus – kopumā 47 jauniešus un viņu pasniedzējus, kuri guvuši augstus sasniegumus starptautiskās matemātikas, informātikas, bioloģijas, fizikas un ķīmijas olimpiādēs. Valsts piešķirtās naudas balvas gan, salīdzinot ar sportistiem, ir niecīgas. Kādu darbu ikdienā iegulda skolotāji, lai aizvestu savus audzēkņus līdz starptautiskām olimpiādēm un ko viņiem gribētos iemācīt pieaugušajiem? Par šiem un citiem jautājumiem Latvijas Radio sarunājās ar vienu no apbalvotajām pedagoģēm, jaunās Rīgas Inženierzinātņu vidusskolas ķīmijas skolotāju Lauru Fjodorovu.

Ar skolotāju Lauru Fjodorovu tikšanās norunāta viņas darba vietā – Rīgas Inženierzinātņu vidusskolā Kronvalda bulvārī, iepretim Nacionālajam teātrim. Pa ceļam uz viena no pakāpieniem pamanāms uzņēmēja Normunda Berga novēlējums jauniešiem: „Nebāz pirkstus rozetē!”

Bet gaišajā un plašajā ķīmijas kabinetā uz galdiem mirdz stikla kolbas, uz īpaši pārklātām galdu virsmām redzamas ķīmijas eksperimentu pēdas. Laura Fjodorova par ķīmijas skolotāju sāka strādāt pirms 30 gadiem.

Pirms mazliet vairāk nekā gada viņu uzaicināja darbā nesen atklātajā Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Inženierzinātņu vidusskolā (IZV).

„Šobrīd ikdiena ir diezgan saspringta,” atzīst skolotāja, kura sarunai atvēlējusi teju vienīgo brīvo pusdienlaiku visā nedēļā. „Nākamnedēļ ir valsts ķīmijas olimpiāde, bet piektdien – Pierīgas zinātniski pētniecisko darbu aizstāvēšana skolēniem. Mēs gatavojam prezentāciju piektdienai un gatavojamies valsts olimpiādei.”

Paralēli darbam IZV Fjodorova jau ceturto gadu pasniedz arī sagatavošanās kursus ķīmijā topošajiem Rīgas Stradiņa universitātes studentiem.

Ceļš līdz starptautiskai olimpiādei, pirmkārt, ir milzīgs paša skolēna darbs, uzsver pedagoģe: „Tas ir veselas komandas darbs, jo arī universitātē un Organiskās sintēzes institūtā ar viņiem strādā, kad viņi ir tikuši līdz valsts izlasei.”

Viens no Lauras Fjodorovas audzēkņiem, 12.klases skolēns Vladislavs Aščeulovs pērn ieguva 3.vietu starptautiskajā ķīmijas olimpiādē.

„Vladislavs ļoti daudz strādā pats personīgi. Viņš studē literatūru, ļoti daudz mācās. Vladislavu esmu mācījusi vien pusgadu, bet man šķiet, ka mans ieguldījums ir tāds, ka viņam bija liela interese par organisko sintēzi, un viņam izdevās mani pierunāt, ka atļāvu arī skolā viņam pāris reizes šo to uzsintezēt,” stāsta skolotāja.

Ko tieši audzēknis sintezējis, gan viņa neatklāj.

„Tas lai paliek mūsu noslēpums. Nekas pārāk briesmīgs tas nav, bet tā nav īsti skolas līmenim atbilstoša sintēze. Tas nav saistīts ne ar kādām briesmīgām vielām, bet katrā ziņā sintēze bija ļoti nopietna. Īpaši viena,” saka Fjodorova.

IZV mācās 72 skolēni – 24 katrā vidusskolas klasē. Jaunā skola šogad piedzīvos pirmo izlaidumu. „Jā, viņi atnāk ar konkursu, bet ir jāiegulda salīdzinoši liels darbs, lai viņus virzītu tālāk,” atzīst skolotāja.

„Es vispār negribu dalīt bērnus gudros un ne tik gudros, lai gan ir tādi, kuriem ir dots vairāk nekā pārējiem. Bet nemaz tik daudz tādu nav. Lielākā daļa visu ir panākuši ar savu darbu,” saka skolotāja.

Nav noslēpums, ka daudziem no skolas laikiem par ķīmijas stundām ir ne tās labākās atmiņas. Ko skolotājs var darīt, lai skolēnus aizrautu ar šo nebūt ne vieglo zinātni?

„Ķīmija ir ļoti nepateicīga zinātne mūsdienām, jo ir ļoti daudz jāzina,” secina Fjodorova. Šodienas bērniem vairāk patīkot priekšmeti, kur no zināšanu pamata tālāk daudz ko var izdomāt pats.

„Bet ķīmijā, ja tu nezini, ka viela X ir zaļā krāsā, tad olimpiādē tu par šo vielu neko izdomāt nevari,” viņa saka.

Lai parādītu bērniem, kāpēc ir svarīgi apgūt ķīmijai vajadzīgo lielo faktu daudzumu, skolotāja lielu uzmanību pievērš praktiskajiem darbiem. „Vispirms viņiem tiek pasviesta ideja, kas viņiem jāizdara, un pēc tam mēs nonākam līdz teorijai. Tad tas ir pamatīgāk un viņiem ļoti patīk,” stāsta Fjodorova.

Runājot par valdības piešķirtajām prēmijām pedagogiem par darbu ar olimpiāžu laureātiem, Laura Fjodorova atzīst: „Drīzāk mani novērtē šeit skolas vadība tādā ziņā, ka es par savu darbu saņemu pieklājīgu samaksu. Bet, kas attiecas uz šo valsts prēmiju, tad tas šķita mazliet smieklīgi. Man pat liekas tā – nu, ja valsts nevar atļauties to prēmiju izmaksāt, tad varbūt labāk nemaksāt vispār. Nevis piešķirt [fizikas profesoram Vjačeslavam] Kaščejeva kungam 95 eiro…”

Skolotāja gan uzsver: „Ja mēs katrā brīdī domātu par to, cik valsts mums samaksās, man šķiet, mums rezultātu vispār nebūtu.”